{module=pk/pages/media_player.xml?play_url=/storage/items/WMV/item_1906_preseskonf4.04.2009.wmv&play_width=400&play_height=400}
Valsts prezidents: „Galvenais jautājums, kas tika pārrunāts gan vakardienas valstu vadītāju vakariņās, gan šodien NATO sesijā bija Afganistānas jautājums. Tas ir jautājums, kā palielināt gan finansiālo, gan civilo un militāro atbalstu Afganistānai. Otrs jautājums, par ko mēs runājām, protams, bija NATO nākotnes stratēģija. Ļoti svarīgi ir uzsvērt, ka NATO ir militāra organizācija, ka tā ir kolektīvās drošības un aizsardzības organizācija, un mēs esam ļoti ieinteresēti, lai 5.pants tiktu apaudzēts ar plānošanu, ar kopīgām mācībām, ar redzamu klātbūtni tajās vietās, kur tas ir nepieciešams, ieskaitot Baltijas valstis.
Diskusijas, protams, bija par visu plašo jautājumu spektru. Jāuzsver, ka, runājot par Afganistānu, bija dažādas attieksmes, tomēr visi bija vienisprātis, ka šis ir izaicinājums NATO un šī misija noteikti ir jāpabeidz ar efektīvu galarezultātu. Es uzsvēru, ka šajā procesā ir jāiesaista arī kaimiņvalstis, ka jābūt arī politiskajam risinājumam, jo katrai no kaimiņvalstīm ir savas intereses Afganistānā, un tas var palīdzēt. Nevajag šobrīd tikai koncentrēties uz Pakistānu un aizmirst, ka ir arī tadžiki un Tadžikistānas ietekme, tāpat arī Irānas ietekme.
Visbeidzot, bija arī jautājums, kādas ir NATO turpmākās attiecības ar Krieviju, kā NATO veido šīs attiecības. Katrā ziņā nobeiguma dokumentos Latvijas intereses ir pārstāvētas, un tie atbilst Latvijas šī brīža interesēm. Tika uzsvērts, ka ir vajadzīga gan labā griba, gan pacietība, gan arī vēlēšanās runāt līdz tiek panākts tāds rezultāts, kas apmierina abas puses.
Vēlreiz gribu atzīmēt, ka sarunu laikā es vairākas reizes uzsvēru, ka NATO paplašināšanās vienmēr ir bijis veiksmes stāsts. Veiksmīgāks tas ir bijis Centrāleiropā un Austrumeiropā, ieskaitot mūsu Baltijas valstis, kur ir pieaugusi ne tikai stabilitāte un drošība, bet iestāšanās NATO ir veicinājusi arī demokrātiskās reformas visā šajā reģionā. Lūzuma punkts, kas ir šodien, ir Balkāni. Albānija un Horvātija, kuras kā dalībvalstis šodien pirmo reizi sēdēja pie NATO galda, ir kā drošības un stabilitātes vēstnieki šajā Balkānu reģionā, un tas ir tikai pirmais solis, lai viss Balkānu reģions kļūtu stabils un drošs nākotnē. Nevajag aizmirst arī iespējamo paplašināšanos Ukrainas un Gruzijas virzienā.
NRA, Agnese Margēviča: „Mans jautājums ir par 5.panta aktualizēšanu. Vai Jūs sajutāt, ka šis jautājums, kas ir Latvijas un arī citu jauno dalībvalstu raižu objekts, tiks uzklausīts tālākajās diskusijās par šo jauno stratēģisko konceptu?”
Valsts prezidents: Katrā ziņā es savā runā ļoti precīzi akcentēju 5.panta apaudzēšanu ar konkrētiem darbiem, un savā priekšā es redzēju saprotošas sejas un saprotošus galvas mājienus. Protams, tas ir tikai sākums, bet mēs arī deklarācijā redzam, ka mūsu intereses ir ievērotas.
NRA, Agnese Margēviča: „Kā Jūs raksturotu attiecību klimatu starp Krieviju un aliansi? Te ir jāpiemin NATO ģenerālsekretāra Shēfera šajās dienās dotā intervija krievu laikrakstam, kur viņš norāda, ka ir ļoti grūti NATO rast kaut kādu pozitīvu izrāvienu attiecībās ar Krieviju, jo šie viedokļi alianses dalībvalstu vidū ļoti atšķiras. Pieņemu, ka tas ir mājiens jauno dalībvalstu, arī Latvijas, virzienā. Vai Jūs esat sajutis mājienus, ka jaunajām dalībvalstīm, arī Latvijai, vajadzētu kaut kādā veidā piebremzēt savu aizdomu pilno attieksmi pret Krieviju, respektīvi, ka mūsu pozīcija aliansei traucē?”
Valsts prezidents: Domāju, ka šis jautājums lielā mērā balstīts uz konsensus pamata. Ir vēlēšanās atsākt dialogu ar Krieviju. Droši vien NATO-Krievijas padome atsāks savu darbu, jo šis ir tas formāts, kas jau ir bijis, un ar to droši vien ir jāatsāk. Bet visi ir arī ļoti pieredzējuši iepriekšējās sarunās, kuras ir bijušas ar Krieviju – ar to rezultātiem. Laba griba ir, sarunas tiks sāktas un tās būs balstītas vienotā pozīcijā NATO valstu vidū un, protams, gan Latvija, gan Baltijas valstis savu interešu vārdā šo pozīciju arī ietekmēs.
TV5, Skirmante Balčiute: „Kāds, Jūsuprāt, varētu būt Latvijas ieguvums no šī samita?”
Valsts prezidents: Samits man vēl nav beidzies, un pēc dažām minūtēm es jau došos turpināt sarunas.
NRA, Agnese Margēviča: „Mans jautājums ir par NATO un Centrālāzijas valstu attiecībām. Prezidenta kungs, ņemot vērā, ka mūsu valsts, arī Jūsu personā, ir intensificējusi dialogu ar Centrālāzijas valstīm – ir bijušas abpusējas vizītes, vai Latvija varētu šajā procesā spēlēt nozīmīgu lomu? Vai mēs piedāvājam savu kā dialoga vedēja lomu?”
Valsts prezidents: Pēdējā gada laikā esmu saticies ar visu Afganistānas kaimiņvalstu vadītājiem, izņemot Irānu, ar kuras pārstāvjiem man tikšanās ir bijusi tikai vēstnieku līmenī. Un ir divi tādi secinājumi, kurus esmu ieguvis. Pirmkārt, visu valstu vadītāji saka, ka NATO misija Afganistānā ir jāturpina, tātad kaimiņi ir pārliecināti, ka šī misija nodrošina zināmu stabilitāti Afganistānā. Otrs secinājums ir diametrāli pretējs – ne vienmēr alianses spēki un arī citi sabiedrotie rīkojas visoptimālākajā veidā. Tādēļ es arī savā runā uzsvēru, ka īpaši svarīgi ir nekoncentrēties tikai uz kādu no kaimiņiem. Šobrīd visi koncentrējas uz Pakistānu tā, it kā atslēga Afganistānas situācijas risinājumam ir Pakistānā, aizmirstot tadžikus. Mēs runājam tikai par puštuniem, bet aizmirstam, ka etniskie tadžiki un uzbeki bija pamatā Ziemeļu aliansei, kas faktiski sāka Afganistānas atbrīvošanu no talibiem. Katrs kaimiņš, iekaitot Irānu, Turkmenistānu, Uzbekistānu un Tadžikistānu, var dot savu ieguldījumu, un mums ir jādomā par to, kā pievērst uzmanību tam, lai politiskais risinājums tiek meklēts tieši šajā reģiona valstu sanāksmē vai samitā. Šajā procesā vajadzētu mēģināt iesaistīt arī Indiju, kurai ir zināmas problēmas ar Pakistānu, un piesaistīt arī Ķīnu, kurai ir tieša robeža ar Afganistānu. Tas ir mans uzstādījums, un es domāju, ka mana personiskā pieredze, tiekoties ar visu šo valstu līderiem, noder man, lai spētu izdarīt spriedumus, un es esmu gatavs iesaistīties diskusijās par šo jautājumu.