Jūsu Karaliskā Augstība Dānijas princi Konsort Henrik,
Augsti godātais Ballestera kungs,
Kultūras ministre Pētersones kundze,
Ekselences,
Dāmas un kungi!
Es patiesi priecājos par iespēju sveikt jūs, kā arī visus citus Eiropas kultūras mantojuma dienu rīkotājus un dalībniekus visā Eiropā.
Eiropas kultūras mantojuma dienas īsā laikā kļuvušas jau par tradicionālām. Pirms 10 gadiem uzsāktā Eiropas Padomes un Eiropas Savienības iniciatīva tuvināt cilvēkus viņu kultūras mantojumam, atvērt durvis kultūras objektiem, pievērst uzmanību tām kultūras vērtībām, kurām ikdienā, iespējams, paejam nepamanītām garām,- izrādījās negaidīti veiksmīga.
Eiropas, tāpat kā atsevišķa indivīda, identitāti veido kultūra. Tā kultūra, kuras gaisotnē katrs no mums izaudzis, kuras vērtības pārmantojis, atzinis tās par savām un gatavs nodot tās tālāk.
Katram eiropietim ir savas individuālās vērtības, katrai tautai ir tikai tai raksturīgā kultūra. Bet vienlaikus mēs visi apzināmies savu piederību plašākam kultūras kontekstam, apzināmies, ka Eiropas identitāti veido tieši šo dažādo kultūras ziedu buķete.
Kultūras un mantojuma jēdzieni ir nesaraujami saistīti: mūsu kultūra, tās vērtības, izpratne ir daudzu paaudžu iznēsātā un klātradītā bagātība. Runāt par kultūras mantojumu nozīmē runāt par mūsu identitātes saknēm, par tās avotiem. Atklāt šīs saknes, padarīt pieejamus avotus – tādu es saredzu Eiropas kultūras mantojuma dienu aicinājumu.
Kultūras mantojums ir plašs jēdziens,- tas ietver sevī sākot ar vissenākajiem kultūru pierādījumiem, kurus apstiprina arheologi, beidzot ar pagājušā gadsimta tehnikas pieminekļiem, kuriem līdzās mēs esam uzauguši. Saglabāt to ir mūsu visu kopīgs uzdevums, tas ir saistošs gan valstīm, gan pašvaldībām, gan privātpersonām. Aizsardzības prasības ir nostiprinātas dažādās konvencijās un starptautiski atzītos tiesību aktos, kuriem ir pievienojusies arī Latvija.
Tomēr es gribētu uzsvērt, ka vēl svarīgāks ir kultūrizglītojošais darbs, īpaši jaunatnes vidū. Kultūras bagātību pārmantošanu nedrīkst atstāt pašplūsmā: nepieciešama labi pārdomāta valsts politika šajā jomā, kas, gādājot par kultūras mantojuma apzināšanu un saglabāšanu, vienlaicīgi rūpētos par tā popularizāciju un pieejamību visplašākajam cilvēku lokam. Likumi nestrādās, ja sabiedrība nesapratīs to jēgu. Likumi kultūras vērtības neaizsargās, ja sabiedrībā šīs vērtības netiks saprastas. Sabiedrības interese par Eiropas kultūras mantojuma dienām, spriežot pēc tās atsaucības, ir apliecinājums tam, ka Eiropas Padomes un Eiropas Savienības iniciatīva ir nākusi īstajā laikā.
Šogad šo dienu ietvaros Latvija vēlas uzmanību pievērst pilsētu vēsturiskajiem centriem. Eiropa ir mūsdienu civilizācijas šūpulis, un pilsētas ir vietas, kur tas ticis kārts. Pilsētu vēsturiskie centri koncentrētā veidā glabā informāciju nākošajām paaudzēm par visu notikušo. Mainās politiskie režīmi, arī valstis un to robežas, bet pilsētas ir mūžīgas.
Tās ir durvis, caur kurām valstis un tautas iziet pie citām valstīm un tautām, durvis, caur kurām nacionālās kultūras nonāk internacionālajā apritē. Būs grūti atrast pilsētu Eiropā, kuras kultūras slāni neveidotu dažādas izcelsmes kultūras, tūkstošgadēs un simtgadēs nomainot viena otru.
Kultūras mantojumam ir arī ekonomiskais aspekts. Protams, tā saglabāšana prasa milzu līdzekļus. Vienlaikus to milzīgā vērtība, izteikta gluži konkrētā naudas izteiksmē, nereti ir ekonomisko un kultūras interešu konflikta pamatā. Rīgā, tāpat kā citās izcili vērtīgajās vietas, par kurām pasaule uzzināja krītot “dzelzs priekškaram”, šodien saskaras investoru un municipalitātes intereses. Protams, tās ne vienmēr sakrīt, un tikai uz sabiedrības ilglaicīgām interesēm balstīta, attiecīgos plānos un stratēģijās skaidri un pārliecinoši formulēta, un, visbeidzot, sabiedrības akceptēta municipālo politiķu rīcība var garantēt, ka tiks izdarīta pareizā izvēle.
Pilsētai ir jāattīstās, un vienmēr būs attīstības ceļa izvēles dilemma.
Saglabāšanas un pārmaiņu tendenču līdzsvars ir tā politiskā gudrība, kuru var novēlēt jebkuram vēsturiskās pilsētas komunālajam politiķim. Vienpusīga pieeja, pārspīlējot gan prasību pilnībā atjaunot status quo, atgriežoties pie stāvokļa, kāds pastāvēja kādā noteiktā laika periodā, gan dodot vaļu būvniecībai bez ierobežojumiem, ir ceļš uz pilsētas kā kultūras vērtības devalvāciju.
Eiropas karstajos punktos joprojām notiek etniskas, reliģiskas un politiskas sadursmes, kurās iet bojā cilvēki un viņu senču roku darinātās celtnes. Netiek saudzētas nedz pilis, nedz dzīvojamās ēkas. Netiek saudzētas pat baznīcas. Kādreiz senajā Grieķijā olimpisko spēļu laikā tika pārtraukti kari. Varbūt mūsdienu Eiropas kultūras mantojuma dienas varētu kļūt par līdzīgas nozīmes notikumu, un varbūt mēs varam cerēt, ka kultūras vērtību saglabāšanas morālais imperatīvs varētu rosināt vispārēju prasību konfliktos iesaistītajām pusēm pārtraukt karadarbību.
Eiropas Padome Latvijai ir parādījusi lielu godu, šogad piešķirot tiesības atklāt kultūras mantojuma dienas visai Eiropai. Tas pierāda, ka nav lielu un mazu valstu, nav lielu un mazu kultūru. Ir tikai dažādas kultūras, kuras spēj vienoties manifestācijai kopējos svētkos - Eiropas kultūras mantojuma dienās. Kultūras mantojums ir vienojošais spēks visam kontinentam no Baltijas līdz Balkāniem. Es novēlu, lai Eiropas kultūras mantojuma dienas noritētu it veiksmīgi, aizsniedzot arvien jaunus cilvēkus, atklājot tiem vēl neiepazītas vērtības, darot bagātāku mūsu šodienu un rītdienu!