Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga vakar nosūtīja vēstuli Eiropas Komisijas prezidentam Romano Prodi.
Vēstulē prezidente raksta:
“ES iestāšanās sarunām ar Latviju un vairākām citām kandidātvalstīm tuvojoties noslēgumam, tikai daži mēneši mūs šķir no vēsturiskā paplašināšanās brīža.
Lai paplašināšanās process varētu notikt pēc paredzētā laika grafika, kandidātvalstīm un Eiropas Savienībai vēl jāvienojas par vairākiem svarīgiem jautājumiem. Bez šaubīšanās var teikt, ka ar budžetu un lauksaimniecības finansējumu saistītie jautājumi ir vieni no pašiem nozīmīgākajiem. Latvija ir pārliecināta un cer, ka ES dalībvalstis sekos Seviļā pieņemtajiem lēmumiem un līdz novembra sākumam izstrādās kopēju pozīciju šo problēmu risinājumam.
Tomēr Latvijas sabiedrība un īpaši Latvijas zemnieki pastiprinātu uzmanību pievērš kvotu un citiem tirgus apgādes pasākumiem. Šo jautājumu risinājumam būs būtiski svarīga ietekme uz Latvijas lauksaimniecības sektora stabilizāciju un zemnieku nākotnes nodrošinājumu.
Zemniecības interesēm ir liela simboliska nozīme visās Eiropas kontinenta valstīs. Gadsimtiem ilgi Latvijas iedzīvotājiem bijušas tradicionāli ciešas saites ar zemkopību. Septiņsimt gadu ilgā svešzemnieku pakļautībā Latvijas zemnieki bija galvenie latviešu valodas, kultūras un tradicionālo vērtību sargātāji. Pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas 1918. gadā lauksaimnieciskā ražošana veidoja ekonomisko pamatu Latvijas valstiskuma nostiprināšanai 1920. un 1930. gados. Līdz Otrā pasaules kara sākumam Latvijas lauksaimniecības potenciāls bija sasniedzis Dānijas līmeni.
Tomēr nav daudz to zemju, kas bijušas pakļautas tādai smagai un pazemojošai pieredzei kā Latvijas zemniecība piecdesmit padomju okupācijas gados. 1940. gados
notika zemes piespiedu nacionalizācija, un tika ieviesta kolektīvā, centralizēti vadītā lauksaimnieciskās ražošanas sistēma. Latvijas lauksaimniecība un zemnieki, no kuru vidus simtiem tūkstoši tika deportēti uz Sibīriju, smagi cieta no šīm dramatiskajām pārmaiņām.
Šīs negatīvās vēsturiskās pieredzes dēļ pēc Latvijas neatkarības atgūšanas 1991. gadā tautas nicinātā kolektīvās saimniekošanas sistēma tika pilnībā likvidēta, un privātā zeme tika atdota tās pirmskara īpašniekiem un to mantiniekiem. Neviena cita Centrālās un Austrumeiropas valsts nav piedzīvojusi tik dramatiskas pārmaiņas kā trīs Baltijas valstis.
Neskatoties uz entuziasmu šīs lauksaimniecības reformas īstenošanas sākotnējā posmā, lielākā daļa Latvijas zemnieku saskārās ar jaunām grūtībām. Sakarā ar modernu ražošanas līdzekļu trūkumu un ierobežoto finansējuma pieejamību liels skaits zemnieku saimniecību bija spiestas ražot neliela apjoma produkciju tikai savu vajadzību apmierināšanai. Lai gan kopumā nozīmīgs, šis naturālo saimniecību sektors tika nepilnīgi atspoguļots oficiālajā statistikā. Statistiskās nepilnības vēl vairāk palielināja valdības politika atvieglot nodokļu nastu mazajām zemnieku saimniecībām un vienkāršotu grāmatvedības procedūru izmantošana.
Drīz pēc tam, kad Latvijas lauksaimniecības sektors sāka parādīt pirmās atveseļošanās pazīmes, to smagi iespaidoja 1998. gada Krievijas finanšu krīze. Latvijas lauksaimniecības produkti gandrīz pilnībā zaudēja Krievija tirgu, un Latvijas lauksaimniecības sektora ražošanas apjoms strauji samazinājās.
Šie specifiskie faktori līdz šim nav guvuši pienācīgu atspoguļojumu ES un Latvijas iestāšanās sarunu gaitā. Rezultātā sarunās radušies nopietnas grūtības viedokļu saskaņošanā. Neskatoties uz sarežģījumiem, ko Latvijas lauksaimniecība pieredzējusi pēdējo desmit gadu laikā, ES Latvijai piedāvātās ražošanas kvotas ir daudz mazākas par Latvijas pašreizējo ražošanas apjomu. Ja netiks ieviesti attiecīgi labojumi, tad atbilstoši šobrīd piedāvātajām ES ražošanas kvotām Latvija būs spiesta importēt tādus produktus kā piens, kas tradicionāli vienmēr ir bijis vietējais ražojums un kura trūkums šeit nekad nav piedzīvots. Šāds iznākums palielinātu risku, ka Latvijas zemniekiem un sabiedrībai kopumā varētu veidoties nelabvēlīga attieksme pret Eiropas Savienību. Latviešos, kas gadsimtiem ilgi cietuši no svešzemnieku kundzības, atkal varētu rasties sajūta, ka viņu balss netiek uzklausīta.
Šāda nostādne krasi atšķirtos no tās pozitīvās pieredzes, ko Latvija līdz šim guvusi iestāšanās sarunās, kuru gaitā Eiropas Komisija vienmēr radusi apmierinošus radušos problēmu risinājumus. Mēs saglabājam pārliecību, ka Latvijas kā mazas valsts nacionālās intereses šajā izšķirošajās sarunu etapā netiks ignorētas.”
Š.g. 3. oktobrī Valsts prezidente uzturēsies darba vizītē Briselē, kur plānota tikšanās ar Eiropas Komisijas prezidentu Romano Prodi, Eiropas Savienības paplašināšanas komisāru Ginteru Ferhoigenu un citām amatpersonām.